Citus izmainīt neizdosies. Tikai sevi

Autors: Daiga Lutere "Kurzemes Vārds"
Tie ceļi, kurus cilvēks izvēlas iet, lai pilnveidotos un justos labāk, ir ļoti dažādi. Iespēju šodien tiešām daudz un viens no jaunākajiem piedāvājumiem Liepājā ir koučings. Svešvārds, kuram pagaidām vēl nav latviskā tulkojuma versijas. Kas tas ir un ko ar koučinga starpniecību var panākt? Par to saruna ar profesionālu kouču Intu Santu, kura šīs zināšanas apguvusi Eriksona Starptautiskas koledžas programmā (Erickson College International).
– Kādēļ izvēlējies tieši šo nozari?
– Tas notika mērķtiecīgi, lai gan vēl pirms četriem gadiem pat nenojautu, ka koučings pastāv. Manī bija un ir dziļa vēlēšanās cilvēkiem palīdzēt mainīt pašiem savu dzīvi. Vārds koučs nācis no angliski runājošās vides. Droši vien daudziem angļu valodas zinātājiem ir skaidrs, ka vārdam koučs ir vairākas nozīmes – treneris, tālsatiksmes autobuss vai arī kariete. Taču klients kouču noteikti nevar saukt par treneri, jo mēs nevienu nemācam, neesam skolotāji klasiskajā izpratnē. Neesam arī "draugi" un neaizvietojam mammu. Koučs ar savu klātbūtni klientam palīdz formulēt mērķus un palīdz atrast pašam sevī visus mērķa sasniegšanai nepieciešamos resursus.
– Kā veidojies koučings?
– Sintezējoties no dažādām nozarēm, tādām kā psiholoģija, biznesa konsultēšana, ir kaut kādas iezīmes no mentoringa, arī neirolingvistiskās programmēšanas u.c. Koučings no psiholoģiskās konsultēšanas atšķiras ar to, ka klasiskajā versijā psihologs cilvēkam palīdz tikt galā ar pagātnē notikušo. Bet koučs palīdz, liek, ļauj un mudina nospraust mērķus nākotnei un soli pa solim tos sasniegt. Katra koučinga sesija sākas ar jautājumu: "Ko tu gribi?". Tas ir mērķtiecīgi vērsts skats nākotnē. Kā tas būs, kad būsi sasniedzis, ko vēlies? Nevis vienkārši "es gribu būt laimīgs", bet kas reāli būs mainījies, kas tev liks justies laimīgam?
– Cilvēks uzzinājis, ka ir tāds koučings un viņam kaut ko gribas darīt sevis labā. Kādēļ izvēlēties tieši šo metodi?
– Tā noderēs tiem, kuri vēlas uzstādīt vai precizēt savus mērķus, kā arī tos īstenot. Piemēram, atrast savu īsto nodarbošanos, sabalansēt savu darba un personīgo dzīvi vai realizēt kādu sen izsapņotu biznesa projektu. Tikšanās notiek reizi nedēļā un par sesiju skaitu ar klientu vienojas. Tikšanās var būt arī biežāk, ja kāds mērķis jāsasniedz ātrāk, piemēram, noteiktos termiņos jāuzraksta un jāaizstāv diplomdarbs vai jārealizē dzīvē kāds konkrēts biznesa projekts. Ne viena vien ārzemju kompānija savu uzņēmumu vadītājiem algo koučus, ar kuriem jātiekas reizi mēnesī, lai vadošie darbinieki visu laiku tiktu uzturēti sasaistē ar kompānijas mērķiem. Pētījumos noskaidrots, ka 75 procentos gadījumu koučinga biznesa sesijas pāriet dzīves koučingā. Proti, darbošanās biznesā tomēr nenotiek atšķirti no katra personīgās dzīves. Jo cilvēks ir vienota, vesela būtne, nevis robots. Tad, kad esi laimīgs un apmierināts kā personība, tad arī vari būt labs darbinieks. Tās ir nesaraujami saistītas lietas.
– Tātad koučings ir piemērots tiem, kuri...
– ... ir gatavi uzņemties atbildību, kaut ko darīt sevis labā, un savā dzīvē nepatīkamo mainīt pret patīkamo. Tikšanās nav domātas tiem, kuri vēlas pasūdzēties.
Koučs klientam palīdz ieraudzīt, piemēram, kā viņš varētu uzsākt veselīgu dzīvesveidu. Kā būtu jāmaina personīgā attieksme. Ieraudzīt, ko tieši es varu izdarīt. Vienkāršs piemērs. Sievietei ir mērķis būt sportiskai un aktīvai. Bet viņa dzīvo vietā, kuras tuvumā nav neviena sporta kluba. Vai pastāv iespēja iziet laukā un paskriet? Vai internetā, žurnālos vari atrast piemērotas vingrošanas programmas? Ja ir mērķis, tad visu vari izdarīt. Katras sesijas nobeigumā cilvēkam pašam sev jāatbild uz jautājumu: "Kas ir pats pirmais, pats vienkāršākais, pats mazākais, ko es varu izdarīt sevis paša, sava mērķa labā?".
– Vai tiešām, strādājot ar savu kouču, izdodas piepildīt savu mērķi?
– Jā, izdodas. Tādēļ arī šī metode ir radusies, kļūst aizvien populārāka un tiek izmantota pasaulē.
– Varbūt cilvēks uz sesiju atnāk ar vienu mērķi, bet tad saprot, ka vēlas ko gluži citu?
– Protams, tas tikai labi, ja ātrāk nokļūst pie īstās tēmas! Šādas atklāsmes notiek diezgan bieži un, atzīšos, arī pašiem koučiem, jo mums katram ir patīkamāk iet pa ierasto, komfortablāko, pazīstamāko ceļu, tā vietā, lai kaut ko mainītu. Atrast iemeslu, lai kaut ko nedarītu, ir ļoti viegli!
– Kam koučings neder?
– Pirmkārt, tiem, kuri meklē kādu, kam pažēloties kā dzīvē neiet, un kuri negrib uzņemties atbildību. Otrkārt, tiem, kuri dzīvo ar pārliecību, ka viņi vienmēr visu zina labāk. Šie cilvēki parasti pie saviem principiem turas ārkārtīgi stingri. Nereti tas notiek personīgo baiļu nevis stipruma dēļ. Trešais, tiem, kuri ļoti labi paši prot sevi sakartot (mēdz sacīt, ka šie cilvēki lieliski prot nodarboties ar paškoučingu, nereti pat to neapjaušot). Ceturtais, – no sērijas "mamma atveda bērnu" (priekšnieks atved padoto, sieva vīru utt.), lai koučs novērš viņa problēmas bez viņa paša vēlmes ko mainīt un bez paša piedalīšanās. Taču koučingā nekad nerunā par svešiem mērķiem, tikai par savējiem. Nav gudri strādāt ar sevi, lai piepildītu priekšnieka vai mammas vēlmes, jo tai jābūt tikai tavai personīgai izvēlei.
– Vai tos, kuri izvēlas meklēt palīdzību pie kouča, psihologa, psihoterapeita u.c., var uzskatīt par vājiem?
– Interesants jautājums. Kas tad ir vājš? Vai tas, kurš kādu sev neatrisināmu jautājumu risina ar profesionāļu palīdzību, ir vājš? Tad jau cilvēkus, kuri apmeklē frizierus, remontē automašīnas servisos vai pusdieno restorānos, arī var nosaukt par vājiem. Vāji, manuprāt, ir tie, kas izvēlas nedarīt neko un žēlojas, ka dzīvē neiet. Stiprie cilvēki meklē risinājumus, iet un dara.
– Vai koučings var palīdzēt pārim, kuri grib risināt savas savstarpējās problēmas?
– Var, bet koučam ir jābūt profesionālim tieši šādu problēmu risināšanā, t.s. pāru attiecību koučingā. Profesionāli kouči strādā konkrētā nišā, ar konkrētu klientu loku- t.s. savu mērķa auditoriju. Es esmu personīgās attīstības koučs (life coach) un strādāju ar klientiem, kuriem ir svarīgi savu personīgo attīstību realizēt sev un savai apkārtnei ekoloģiskā veidā. Sabalansēt savu dzīvi tā, lai naudas pelnīšana, izvēlētais hobijs vai savstarpējo attiecību modelis nenodarītu ļaunumu. Man ļoti patīk viens no mūsu darbības pamatprincipiem, proti, klienta sasniedzamajam mērķim ir jābūt ekoloģiskam, t.i., saskaņā ar viņa paša būtību, būt saskaņā un nenodarot pāri apkārtējiem cilvēkiem un videi. Es cilvēku uztveru kā vienotu ekosistēmu, kas iekļaujas apkārt esošajā tuvākajā un tālākajā ekosistēmā. Nodotas vērtības un nepiepildīti sapņi manā uztverē ir kā ekoloģiskas katastrofas, kas notiek cilvēka iekšienē.
Koučingā ir kāda interesanta lieta, kas nepakļaujas nekādiem loģiskiem izskaidrojumiem, t.i. nolūka spēks. Arī pati to esmu piedzīvojusi, ka tad, ja esi noformulējis, precizējis to, ko tiešām vēlies, tad "pasaule sadodas rokās" un to tev arī pasniedz. Mistika? Nē. Es teiktu, ka lieta, ko cilvēks vēl neprot izskaidrot.
– Zinu, ka tev ir kāds stāsts...
– Vestminsteres abatijā uz kāda kapakmens esot iegravēts teksts ar šādu saturu: "Kad es biju jauns, es gribēju mainīt visu pasauli. Savos brieduma gados sapratu, ka to nespēšu un ķēros pie valsts pārveidošanas. Tuvojoties mūža nogalei, atskārtu, ka valsts man nav pa spēkam un nolēmu mainīt savus tuviniekus. Neizdevās. Tikai guļot uz nāves gultas esmu sapratis, ka vajadzēja sākt ar sevi. Tad, iespējams, būtu mainījušies mani tuvinieki, valsts un, kas zina, arī pasaules kārtība".
Kāda šī stāsta morāle? Saprast, ka vispirms jāsāk pašam ar sevi. Un tas būtu jāsaprot daudz ātrāk nevis tikai dzīves novakarē. Lēmumu pieņemt un mainīt savus uzskatus nekad nav par vēlu. Koučinga viens no pamatprincipiem ir šāds: "Lēmums, kuru tu pieņem šobrīd, ir tev šobrīd pats labākais". Ja kaut kas tavā apkārtnē mainās, arī tu vari savu lēmumu mainīt.

Uzmanies...ar to ko vēlies.

Vienā no augusta pēdējām brīvdienām sēdos auto un devos ceļā. Man priekšā bija nieka ½ Latvija, bet sirdi sildīja doma- tikšos ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Gādīgā auto navigatora balss vadīta atradu gan ielu, gan māju.... gan arī savus studiju biedrus. Mājīgā atmosfērā baudot krušoooooonu (garajam o šai vardā ir īpaša skaņa), knibinoties ar dažādajiem gardumiem, risinājām nesteidzīgas sarunas. Kā Tev? Un Tev? Ko Tu dari? Un Tu? Jautājumi, jautājumi, jautājumi.... un stāsti. Bija tik daudz kas noticis un tik daudz kas mainījies mūsu dzīvēs... mēs pēc studiju beigšanas nebijām tikušies 6 mēnešus!
Viena meitenēm teica.... neticu... ka ir pagājis tik maz! Kalendārs šķiet apstājies. Tādu dzīves un uzskatu transformāciju esmu piedzīvojusi, nemaz nerunājot par sadzīves sīkumiem. Ja kādreiz man šķita, ka esmu normāla... bet pārējie ir nenormāli ... nu varbūt no 100 kādi 2 ir daudz maz pieņemami, tad tagad ir otrādi- man šķiet, ka no 100 cilvēkiem 98 ir normāli, jā – savādāki, jā – ar īpatnējām interesēm, jā- ar atšķirīgiem uzskatiem. Bet normāli!
Otra meitene sacīja... bet es esmu kļuvusi par 3 bērnu māmiņu! Vou- mūsu pārsteigumam nebija gala- pa kuru laiku? Izrādījās, ka var iztikt arī bez 9 mēnešiem un dzemdībām. Bērnu īstai mammai nācies doties peļņā uz ārzemēm un tā nu pilnīgi negaidot sapnis par 3 bērnu ģimeni bija īstenojies!
Savukārt mūsu kursa mazuļa māmiņa pavisam nesen bija piepildījusi savu sapni- dzīvot 5 istabu dzīvoklī. Ideja bija apdomāta un nēsāta, izsapņota un domāta... ka kādreiz pēc gadiem pieciem būs, būs piecistabu dzīvoklis. Bet konkrētais dzīvoklis domāja savādāk... un iekritis jaunajai ģimenei klēpī pavisam pēkšņi.
Un viens no mūsu kursa puišiem vērojot augusta zvaigžņu lietu, bija vēlējies sākt darīt ko jaunu... un pavisam drīz saņēmis uzteikumu darbā...
Es, ko es? Es pirms vairāk kā gada vēlējos kļūt pašpārliecināta, drosmīga un organizēta. Vēlējos, vēlējos un kaut kā pārstāju par to domāt. Pēc kāda laika, sasmēlusies pašpārliecinātību, es drosmīgi pametu līdzšinējo darbu. Tagad savu ikdienu organizēju pati un jūtos ļoti harmoniski. Apkārtējie manu soli ir nodēvējuši par drosmīgu.....
Nesteidzīgajās sarunās mēs atkal un atkal pārliecinājāmies, ka vēlmēm un uzskatiem... piemīt spēks. Ar loģiku neizskaidrojams, ar tīro saprātu neizprotams. Mūsu tikšanās beidzās ar divām zelta domām:

1. Dieva atbilde vienmēr ir: „Jā!” Gan tad, kad es jautāju: „ Vai apkārtējie ir nenormāli?......Vai es nevaru?” gan tad, kad es jautāju: „Vai apkārtējie ir normāli?.....Vai es varu?”

2. Uzmanies, ar to, ko Tu vēlies... jo vēlēšanās mēdz piepildīties..

Nauda. Arhetipi. Sadarbība.

Viss tas- ir vēstures jautājums.
Tagad mums ir nepatikšanas, tāpēc, ka mums nav labas vēstures.
Mēs atrodamies starp vēsturēm.
Vecā vēsture vairs nedarbojas kā nākas, bet jauno vēsturi mēs vēl neesam iepazinuši.
Thomass Berry. The New Story

Sakiet, ko Jūs iedomājaties, kad dzirdat vārdu „nauda”? Prieks? Laime? Kaudze? Seifs? Ceļojums? Darbs? Noteikti varianti ir dažādi. Piemēram, man, kādu laiku atpakaļ vārds „nauda” saistījās ar vārdu „cīņa”. Man apkārt esošā pasaule (pareizāk sakot, tā pasaules daļa, kuru uztvēru) man katru dienu atgādināja: „Gribi naudu?- Cīnies. Gribi labklājīgu dzīvi?- Noroc emocijas un konkurentus. Gribi ikdienas SPA un jaunākos tērpus?- Klausi tos, kam nauda un nicini tos, kuriem tās nav.” Man tas šķita un vēl joprojām šķiet nepareizi. Nē, ne jau tajā nozīmē- ka mamma teica, ka tā nav labi. Bet kaut kā PA LIELAM nepareizi. Zināju, ka gribu pelnīt labi, bet tikpat labi zināju, ka cīnoties, maksājot kukuļus un iznīcinot konkurentus nespēšu priecāties par nopelnīto. Es biju pretrunā pati ar sevi un vairs tā turpināt nevarēju. Un mani šāds stāvoklis neapmierināja. Kas notiek tad, ja kāds ir neapmierināts ar esošo situāciju un otrs kāds vairs nevar to izturēt? Tie, kuri mācījušies padomju skolās, zin, ka šādu situāciju sauc par revolucionāru. Mana iekšējā revolūcija ilga vairākus gadus. Manai revolūcijai bija arī ārējas izpausmes- mainīju labi apmaksāto darbu, mainīju ieradumus, mainīju attieksmes, apguvu jaunas prasmes. Vai mana iekšējā revolūcija ir beigusies? Nezinu. Bet zinu vienu, pateicoties tai, esmu piedzīvojusi daudz interesantu atklāsmju. Un par vienu no tām vēlos pastāstīt Jums.
Droši vien, ka ikviens kaut ko ir dzirdējis par K.G.Jungu un viņa arhetipiem? Nē, es nedomāju psiholoģiskos tipus (sangviniķis, melanholiķis u.t.t), bet arhetipus (kā pats Jungs saka- dvēseles instinkti). Tie mīt tajā visas cilvēces neapzinātajā apziņas daļā, kas ir visiem kopīga (kolektīvā zemapziņa). Savulaik pats Jungs savos darbos atzina, ka viņa radītā teorija par kolektīvo zemapziņu nav pakļaujama empīriskai pārbaudei un ir uztverama vairāk kā pieņēmumu kopums. Tomēr vairāki pētnieki ir atzinuši šos pieņemumus par ļoti noderīgiem un uz tiem balstoties, veikuši padziļinātus arhetipu pētījumus ne tikai analizējot mūsdienu cilvēku uzvedību, bet arī pētot senatnes vēsturi, kultūru, ekonomiku un tostarp arī cilvēku attiecības ar naudu. Kā viens no šādiem pētījumiem ir Bernarda Lietara (beļģu ekonomists, profesors) grāmata „Naudas dvēsele”, kurā tiek stāstīts par cilvēces attiecībām ar naudu un par to, kāpēc tās ir izveidojušās tieši tādas, kādas tās ir. Tostarp arī par to, kāpēc notiek ekonomiskās krīzes un jau 1999.gadā tika prognozēti nākošās krīzes apstākļi (kurus uz šo dienu esam jau piedzīvojuši). Grāmatas autors balstās uz Junga teoriju par arhetipiem, kuru pilnveidojuši psihologi Roberts Mūrs (R.Moore) un Duglass Džilets (D.Gilette). Mūrs un Džilets piedāvā cilvēka psihes karti attēlot ar četru Junga darbos minēto arhetipu palīdzību: Pavēlnieks, Kareivis, Mīļotā un Mags. Tieši šo četru arhetipu izvēle tiek pamatota ar to, ka tie ir vispopulārākie un sastopami visās kultūrās. Savukārt Lietars, balstoties uz savu pētījumu, šai četrotnei pievieno vēl vienu arhetipu- Lielā Māte, minot, ka šis ir arhetips, kurš gandrīz visā rietumeiropas kultūras laikā ir ticis noliegts. Kā saka Lietars- Lielās Mātes arhetipa noliegšana ļoti lielā mērā ir noteikusi mūsdienu ekonomisko, sociālo un pat ekoloģisko pasaules stāvokli. Jungs savā kolektīvajā zempaziņas teorijā runā arī par tādu terminu, kā „ēna”, norādot, ka tā ir negatīvā personīgā Ego daļa. Savukārt Mūrs un Džilets šo teoriju attīsta līdz arhetipu līmenim, norādot, ka arhetipu ēnas var novērot tad, kad arhetips tiek apspiests, noliegts vai neatzīts. Pie kam ēnas katram arhetipam ir divas- iņ-ēna un jaņ-ēna, kā divi pretpoli, divas galējības, kuru starpā valda bailes (Junga teorijā daoisms organiski iekļaujas- Jungs to ir atzinis, ka vienu no lietām, kuru būtu nepieciešams iepazīt katram rietumniekam). Piemēram arhetipa Pavēlnieks ēnas ir „tirāns” (jaņ-ēna) un „vājais posms” (iņ-ēna). Savukārt, arhetipa Lielā Māte ēnas ir „skopums” (jaņ-ēna) un „trūkums” (iņ-ēna). Respektīvi, tā, kā rietumeiropas kultūrā ir tik ilgi bijis noliegts Lielās mātes arhetips, tad sabiedrībā ir valdījušas šī arhetipa ēnas puses- skopums (vēlme krāt un nedalīties) un trūkums (bailes no nabadzības). Vai neizklausās pazīstami?
Katram no šiem pieciem arhetipiem un viņu ēnām ir vēl arī citi nosaukumi, tomēr pie tiem nekavēšos, jo līdz ar to nosaukumiem nāk plašs to skaidrojums.
Pievēršoties pasaules vēstures izpētei, šo arhetipu un viņu ēnas pušu ietekmei uz cilvēku attiecībām ar naudu, tika atklāta interesanta sakarība- kultūrās, kurās netika noliegts Lielās Mātes arhetips, pastāvēja savdabīgs naudas tips. Lietars šo naudu dēvē par iņ-naudu, pretstatā jaņ-naudai- naudai, kuru mēs visi pazīstam. Ar ko gan šīs divas naudas atšķiras? Jaņ-nauda pēc savas būtības ir vīrišķīga- tā mudina par sevi cīnīties, mīl, ka to uzkrāj un pēc tās dzenas. Savukārt iņ-nauda mudina uz sadarbību, veicina visu iedzīvotāju slāņu pilnvērtīgu iztiku un nebūt nav krājama, bet gan lietojama (sievišķīgā būtība). Savadabīgi, teiksiet? Jā, arī man tā likās! Lietojamās naudas noslēpums bija apstāklī, ka tā pati par sevi nebija vērtība- tā bija tikai un vienīgi maiņas līdzeklis. To nebija jēgas krāt, jo pēc kāda laika to izņēma no aprites ar maiņas kursu 4 pret 3 (viduslaiku posmā). Tomēr pati naudas vērtība palika tāda pati- par 3 jaunajām naudām varēja nopirkt to pašu, ko par 3 vecajām naudām. Jautāsiet, kad tad bija tādi laiki? Viens no šādiem laikiem bija- tā sauktajos drūmajos vidusslaikos (vēl savā grāmatā Lietars stāsta par Ēģiptē valdošo iņ-naudas sistēmu). Vai esat kādreiz padomājuši, kā Eiropā izdevās uzcelt tik daudz grandiozu baznīcu un katedrāļu? Ja jau tie vidusslaiki bija tik drūmi? Vēsturiskie pētījumi rāda, ka savi 300 gadi (10.- 13. gadsimts) nemaz nav bijuši tik drūmi- laiks, kad godā ticis celts Lielās Mātes arhetips. Lielākās un skaistākās katedrāles ir tikušas celtas par godu Jaunavai Marijai (kāpēc gan ne Jēzum Kristum?). Tāpat arī butiski ir tas, ka šo katedrāļu celtniecībai līdzekļus ir devuši vietējie iedzīvotāji (valdnieki nereti ir finansējuši tikai vienas greznas vitrāžas izgatavošanu). Kur gan tika ņemti līdzekļi? Vienkāršie iedzīvotāji šajos gadsimtos dzīvoja ļoti pārticīgu dzīvi un nereti pat atļāvās strādāt tikai 4 dienas nedēļā, jo ar to pietika, lai nodrošinātu iztiku. Kā norāda vācu vēsturnieks Frics Švarcs ”Nebija nekādas atšķirības starp zemnieku mājām un pilīm” (Schwartz F.Sechs-Stunden-Tag im Mittelalter). Pārticīgu vienkāršo iedzīvotāju dzīvi pierāda arī apbedījumu pētījumi- 10.gadsimta londoniete ir bijusi garāka par šīsdienas londonieti. Un turpinot par sievietēm- tad tām bija daudz lielākas tiesības un brīvība rīkoties ar savu īpašumu nekā pagājušā gadsimta sākuma cīnītājām par sieviešu tiesībām. Uz 13.gadsimta beigām Rietumeiropā esot bijušas 350 000 baznīcu- tādu baznīcu celtniecības bumu Eiropa turpmākajos gados vairs nepiedzīvo. Nereti katedrāles ietilpība pārsniedza konkrētā ciemata iedzīvotāju skaitu vairākas reizes. Kamdēļ tāda izšķērdība? Lietārs pamato to ar visnotaļ mūsdienīgu skatījumu uz lietām- ar ilgstpējīgu projekta attīstību. Katedrāles vēl joprojām nodrošina šī ciematiņa (varbūt nu jau pilsētas) tūristu (kādreiz svētceļnieku) plūsmu, kas savukārt nodrošina vietējos ar darba vietām un iztikas līdzekļiem. Pārsteidzošie viduslaiki! Un viss pateicoties Lielās Mātes arhetipa godināšanai. Eiropas uzplauksmes laiks beidzās līdz ar raganu medībām un līdz ar to arī Lielās mātes arhetipa noliegšanu. Parādījās bailes no trūkuma un vēlme uzkrāt un ne ar vienu vienkārši tāpat nedalīties. Un tas jau ir stāsts, ko mēs pazīstam. Tomēr lielākā daļa katedrāļu un baznīcas liecina par šo laiku, kad valdīja nauda ar sievietes dvēseli.
Lietars savā grāmatā kā ekonomists runā par to, ka šobrīd ir pienācis laiks atdzīvināt iņ-naudu- naudu ar sievietes dvēseli, kas veicina sadarbību. Vēl vairāk, Lietars norāda, ka nereti jau tāda nauda darbojas- Time Dollar (ASV), LETS (Kanāda), WIR (|Šveice). Lietars piedāvā sievišķīgo un vīrišķīgo naudu lietot paralēli- norādot, ka iņ un jaņ sadarbībā ir spēks. Vīrišķīgā nauda pietiekmi ilgi ir valdījusi pār pasauli un nav veicinājusi pasaules veselīgu attīstību, drīzāk otrādi. Par to liecina gan „nabadzīgo” pasaules valstu daudzums, gan ekoloģiskās problēmas, ar kurām jau sākam saskarties arvien vairāk un vairāk...
Kāda man paziņa, šo visu uzklausot, teica: „Nu tas tak, ir sen zināms, ka visu, ko sievietes iekopj un sakārto, vīrieši karos noposta. Tad atkal nāk sievietes, dzemdē bērnus, audzē dārzus, iekārto mājas. Un atkal vīrieši metas karos un visu iznīcina. Un atkal nāk sievietes....” . Gribētos dzīvot pasaulē bez kariem. Sadarbībā. Kur ir vieta vīriešiem, sievietēm un dzīvei. Un Jums?

Ekoloģiska domāšana- kustība, kas gatavo pasauli pārmaiņām

To, ka ekoloģiskais domāšanas veids šobrīd sabiedrībā kļūst aizvien populārāks un populārāks, pamazām kļūstot par dzīves veidu un dažam labam arī par biznesu, neapstrīdēs neviens. Tomēr diez vai daudzi zinās, ka ekoloģiskās domāšanas veids kā kustība ir radiniece 60.gadu hipijiem, alternatīvajai medicīnai, homoseksuālistu cīņai par savām tiesībām un galu galā pat pagājušā gadsimta sākuma sufrāžistu kustībai (agrīnā feminisma forma). Dīvains salikums, teiksiet, tomēr ir viena kopēja tendence visām šīm kustībām- vienā vai otrā veidā (reizēm pat diezgan radikālā!) šīs kustības pārstāvji met izaicinājumu līdz šim sabiedrībā valdošajiem viedokļiem. To pat mēdz dēvēt par subkultūru karu. Kas gan šajā karā karo un kā sauc vienu un kā otru pusi?
Taisnību sakot, ASV veiktā pētījuma autori (Ray P., Anderson Sh.R. grāmatā ”The Cultural Creatives”) uzskata, ka ir ne tikai divas, bet pat trīs puses, jeb citiem vārdiem, sakot, šobrīd sabiedrībā eksistē trīs subkultūras: tradicionālisti, modernisti un kultūras radītāji („cultural creatives”). Katra no šīm trim subkultūrām ir tikusi pētīta ASV ilgākā laika periodā (1965-2000) un ir atklājies pārsteidzošs fakts, ka jaunākās subkultūras daļai (kultūras radītāji) ir tendence strauji palielināties. Pēc 2000.gada datiem par kultūras radītājiem sevi varēja dēvēt jau 29% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ASV (1965.gadā to bija vien 3%). Līdzīga tendence ir vērojama arī Eiropas valstīs (pēc 1997.gadā ES sekretariāta veiktā pētījuma datiem 15 Eiropas valstīs).
Kas gan nosaka piederību vienai vai otrai subkultūrai, kas gan atšķir ekoloģiski domājošu cilvēku no cilvēka, kam tāds domāšanas veids ir svešs? Protams, tās ir vērtības! Pētījuma autori ļoti rūpīgi ir analizējuši cilvēku vērtības un ieguvuši pilnīgi konkrētu priekšstatu par katras subkultūras pārstāvju pasaules uzskatiem un vērtībām, gan katra indivīda personīgajā, gan arī subkultūras kolektīvajā līmenī.
Tradicionālisti ( 24% pēc 2000.g. pētījuma ASV)- pēc pētījuma autoru datiem ir cilvēces daļa, kurai vissvarīgākās šķiet tradicionālās vērtības, reliģija, valsts vara, stabilitāte, etniskā tīrība (piem. radikālākās tradicionālistu izpausmes vērojamas kluk kluks klana vai fašisma veidolā). Viņi uzskata, ka sieviešu vieta ir vīrieša paspārnē. Tradicionālistu vidējais vecums ir aptuveni 53 gadi un to pamazām kļūst aizvien mazāk un mazāk.
Savukārt modernistu pirmssākumi ir meklējumi renesanses laikmetā, kad Džordano Bruno un Galileo Galilejs meta izaicinājumu tradicionālistu uzskatiem. Modernisti šobrīd ir vislielākā (47% pēc 2000.g pētījuma ASV) pasaules iedzīvotāju daļa- to vērtību skaitā ir ārkārtīgi daudz materiālu, izmērāmu, saskaitāmu vai nosveramu lietu. Modernistu pasaules uzskats ir tik izplatīts, ka bieži vien tiek uztverts kā vienīgais un pareizais. Tā, piemēram, modernisti uzskata, ka ja kaut kas nepadodas skaitļiem, tad tā vienkārši nav! Tie augstu vērtē personības brīvību, karjeru, finansiālu labklājību, tomēr ar aizspriedumiem skatās uz sieviešu tiesībām strādāt līdzvērtīgi apmaksātu darbu. Tehnoloģiju attīstība, modernās medicīnas sasniegumi, industrializācija un galu galā pat ražošanas apjoms un efektivitāte modernistu skatījumā ir svarīgāks par ekoloģiju un nākošo paaudžu ieguvumu.
Pavisam citāds uzskats valda kultūras radītāju vidū. Starp citu, P.Rejs (P.Ray) šo jaunu subkultūru ir nodēvējis par kulturas radītājiem, tāpēc, ka tie ievieš jaunas idejas un ir kultūras pārmaiņu radītāji. Kultūras radītāju vērtību vidū augstu vietu ieņem iespēja pašrealizēties, attīstīt savu personību, iepazīt pasauli un tās iedzīvotājus. Viņiem ir svarīgs autentiskums, holistiska un alternatīvā pieeja veselības aprūpei, sieviešu līdztiesība, personīgo attiecību kvalitāte, rūpes par apkārtējo vidi un tie domā par ilglaicību. Šīs subkultūras vidū plaši ir izplatīts alturisms. Kultūras radītājiem veiksme nav galveno prioritāšu sarakstā, daudz nozīmīgāku vietu ieņem radošums un pašizpausme. Tāpēc gan nevajag domāt, ka šiem cilvēkiem trūkst iztikas līdzekļu vai ir zems dzīves līmenis. Tieši otrādi- šo cilvēku vidū ir 46% no kopējā iedzīvotāju skaita, kuru ieņēmumu līmeni var uzskatīt par augstu (ASV pētījuma dati). Šīs subkultūras biznesmeņus mēdz dēvēt par „innerpreneurs”, pretēji klasiskajam uzņēmēju nosaukumam „entrepreneurs” (Karma Queens, Geek Gods and Innerpreneurs, by Ron Rentel). Rotaļa ar priedēkli izraisa visnotaļ interesantas asociācijas - tāds, kas ir dziļi iekša (inner) vai tāds, kas ir uz ieejas (entre).
Izmaiņas ir skārušas arī tādu cilvēku komunikācijas veidu, kā saruna ar un par sev svarīgo. Ja tradicionālistiem piedien mācītājs un grēksūdze, tad modernistiem vairāk piestāv klasisko psiholoģijas teoriju piekritēji (Freids, Skinners), bet kulturas radītāji visbiežāk par sarunu partneri izvēlas psihologu, kas pārstāv humānistisko psiholoģiju vai kouču, cilvēku, kurš iedvesmo.
Kultūras radītāji nemanāmi ir kļuvuši par vērā ņemamu pasaules kultūras daļu un, lai gan pasaules medijos vēl joprojām ir ārkārtīgi daudz ziņu, kas pasniegtas modernistu manierē, tomēr aizvien vairāk un vairāk parādās informācija, kas atbilst jaunās subkultūras prasībām.

Ekoloģija pašam pret sevi

Domāju, ka nevienu nepārsteigšu, sakot, ka mēs dzīvojam būtisku pārmaiņu laikmetā. Laikmets mainās un līdz ar to arī cilvēki, viens ātrāk, otrs vēlāk, bet ar laiku mainās arī šo cilvēku vērtību sistēma. Krīze? Šobrīd notiekošo izmaiņu sākums ir meklējams krietni vien senākā pagātnē. Nē, ne jau krīze bija tā, kas mums lika ieraudzīt draugus, ģimeni, bērnus, un, jā- arī dabas neatkārtojamo skaistumu. Drīzāk tas, ka mēs nogurām no lielās skriešanas pakaļ burkānam (tas ir burkāns no klasiskās motivācijas teorijas par burkānu un pātagu) kļuva par iemeslu krīzei. Saprotu, ka daļai lasītāju, šis šķitīs vienkāršot skatījums uz notiekošo kapitāla valdības ēras norietu, tomēr balstoties uz nopietnu cilvēku atziņām (Bernard Lietaer (eiro tēvs, Berklijas resursu stabilās attīstības centra profesors; Levenas starptautiskais finansu centrs, Beļģija)) un ne tikai- pat uz cilvēku kustībām (TIRED`s, downshifters- cilvēku kustības, kas apzināti atsakās no skriešanas pakaļ burkānam , t.s. rat race, par labu dzīvošanai saskaņā ar savām vērtībām), uzdrošinos teikt, ka tā ir. No sirds ticu, ka tuvākajā laikā triumfēs sadarbības ēra, sadarbība uzplauks it visās jomās. Gan sadarbība ar dabu- ņemt tikai tik cik vajag, gan ar resursu izmantošanu- ražot tik cik vajag, gan arī uzņēmumu un cilvēku savstarpējā sadarbība. Ko vari Tu un ko varu Es? Varbūt kopā mēs varam vairāk? Varbūt mēs varam atrast ceļu, kur ieguvēji esam mēs abi? Tā saucamā Win-to-Win pozīcija (jā, ir, ir sen pazīstama, bet atzīstiet, cik bieži to nākas redzēt darbībā?)
Mani šāds domāšanas virziens iedvesmo. Tas ir ekoloģisks. Esmu par ekoloģiju it visā. Gan attieksmē pret dabu, atkritumiem, ikdienas iepirkumiem, ikdienas pārvietošanās veidu, savstarpējām attiecībām.... un citu starpā arī- attiecībā pret sevi. Ekoloģiski attiekties pret sevi. Ja par zaļo dzīves veidu un nepieciešamību domāt labas domas esmu dzirdējusi jau sen, tad par iespēju ekoloģiski attiekties pret sevi- uzzināju salīdzinoši nesen, apgūstot profesionālās apmācības kursu „Koučinga zinātne un māksla”.
Ko gan nozīmē ekoloģiski attiekties pret sevi? Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies ko Tu domā, paskaties ko Tu dari un izvērtē, cik tas ir ekoloģiski pašam pret sevi. Lūk, piemērs: Tu plāno sasniegt kādu mērķi. Uzdod sev jautājumus:
- „Kas notiks ar mani, kad to būšu sasniedzis?”
- „Kā es jutīšos?”
- „Kas man būs apkārt?”
- „Kā jutīsies man svarīgie apkārtējie?”
- „Kādu ziņu es nesīšu apkārtnei, sasniedzot šo mērķi?”
- „Kāda būs mana misija?”
- „Kas es esmu, sasniedzot šo mērķi?”
- „Vai tas ir TAS, ko es vēlos sasniegt?”
Reiz lasīju par veiksmīgu Krievijas uzņēmēju Vladimiru Dovgiļu. Viņš savulaik bija ļoti veiksmīgi attīstījais alkohola biznesu Krievijā. Šis bizness sniedza stabilu peļņu, bija izdevies pārspēt veselu rindu konkurentu un iegūt savam vārdam zīmola slavu. It kā viss kārtībā. Bet vienu mirkli V.Dogviļs apstājās un saprata, ka tas, ar ko viņš nodarbojas ir pretīgi, ka neskatoties uz visiem biznesa sasniegumiem, viņš ar to nespēj lepoties. Un V.Dogviļs pieņēma lēmumu mainīt nodarbošanos. Tagad viņam ir cits bizness un tikpat veiksmīgs. Tas ir lielisks piemērs, tam, kā cilvēks, ielūkojoties sevī, saprot, ka svarīgākais ir būt saskaņā ar savām vērtībām. Būt ekoloģiskam pret sevi. Sadarboties ar sevi. Win-to-win.
Varbūt kādam šķitīs, ka vārds ekoloģija vairāk piedien tad, kad tiek runāts par dabu, apkārtējo vidi, tās sistēmām. Bet kas tad ir cilvēks? Tieši tāda pati dabas sastāvdaļa! Un cilvēka ķermenis ir sistēma, pret kuru ir nepieciešams attiekties tieši tikpat ekoloģiski, kā pret visu apkārtējo vidi. Vēl vairāk- arī cilvēka psihe ir tieši tāda pati sistēma, kas prasa ekoloģisku attieksmi. Mēs mēdzam satraukties par ekokatastrofām, kad tiek iznīcinātas kādas unikālas dabas vērtības. Tāda pat ekoloģiska katastrofa notiek tad, kad cilvēki iznīcina savus sapņus, norok savas vērtības un sadedzina emocijas. Ikviens cilvēks ir unikāls savā būtībā. Ikvienam ir tiesības uz ekoloģisku attieksmi pret sevi. Un patīkamā ziņa ir tā, ka ekoloģisko attieksmi pret sevi var sākt tūlīt un nekavējoties. Viss ir katra paša rokās! Ir nepieciešams uzdodot vismaz reizi dienā sev jautājumu:
„Vai tas, ko es šobrīd domāju (vai daru) ir ekoloģiski pret manu ķermeni, pret manu prātu, pret manu apkārtni?”
„ Kā tas (ko šobrīd domāju vai daru) mani ietekmē?”
„ Kā tas (ko šobrīd domāju vai daru) saskan ar tām vērtībām, kuras es uzskatu par savām?”
Sarunas ar sevi, teiksiet? Jā, bet kāpēc gan neparunāt ar gudru cilvēku? Un vienoties par savstarpēji izdevīgu darījumu. Tas taču ir tik vienkārši. Sadarboties ar sevi. Win-to- win. Zaudētāju nav.
Veiksmes savas ekosistēmas atklāšanā un sakārtošanā!

Piezīmes uz projekta LABĀKA DZĪVE malām

…..pirmā piezīme. Koučings- tas ir process, kad klientam rodas IEKŠĒJĀ VAJADZĪBA un viņš pats uzkāpj savā stikla kalnā. Lielākā vai mazākā, bet sākotnēji pilnīgi nereāli pieveicamā stikla kalnā.

Gadus piecus atpakaļ, jeb 2004.gada rudenī kādā žurnālā izlasīju rakstu par jaunu sabiedrības kustību, grupu, kuru sociologi dēvēja par New Authentics- jaunajiem autentiķiem, patiesuma meklētājiem. Jaunie autentiķi- šajā rakstā bija attēloti kā aptuveni trīsdesmit gadus veci cilvēki, kas sasnieguši pietiekami augstu materiālās labklājības līmeni, ar lieliskām karjeras izredzēm internacionālās koorporācijās un iespējām sasniegt vēl lielāku labklājību nākotnē. Kas gan atšķīra šos cilvēkus no citiem tradicionālajiem koorporātīvās pasaules veiksminiekiem? Jaunās kustības raksturīgākā iezīme bija cilvēciski dievišķa atklāsme, ka dzīvot savu dzīvi nozīmē būt patiesam pret savām vērtībām. Liela daļa šo cilvēku pieņēma lēmumu kļūt patiesi pret sevi, pret saviem ideāliem, cilvēkiem un lietām, kuras tie mīl. Viņi sāka ar atbildes meklēšanu uz jautājumu “KAS MAN IR SVARĪGS?” un turpināja sevi izzināt, atbildot uz jautājumiem “KĀPĒC MAN TAS IR SVARĪGS?” un “KAS NOTIKS, KAD ES TO SASNIEGŠU?” Pēkšņi pār veselu cilvēku grupu bija nākusi apskaidrība, kā dzīvot pa īstam, nozīmē dzīvot saskaņā ar visuma likumiem, nevis koorporatīvajām stratēģijām. Dzīvot pa īstam, nevis kādas globālas koorporācijas stratēģijas vārdā, bet gan izstrādāt savu personīgo stratēģiju, savu LABAS DZĪVES PROJEKTU, kurā ir vieta gan sev, gan sev tuviem cilvēkiem, gan sabiedrībai, gan visai pasaulei. Dzīvot pa īstam. Ir jau pagājis zināms laiks, kopš to dienu atklājumiem un redzu, ka patiesuma meklētāju paaudze iet plašumā. Pārmaiņas ir neizbēgamas.*

…..otrā piezīme. Koučs- tas ir cilvēks, kurš klientam palīdz SAPRAST, kā izdarīt augstāk minēto un ne tikai (kas ir viņa stikla kalns, kāda ir klientam piemērotākā nogāze, kāds ir klientam piemērotakais aprīkojums, piemērotākais laiks un kāda ir tā Saulcerīte, ko klients vēlas tur ieraudzīt).

Dzīvot autentisku dzīvi, būt saskaņā ar sevi un savām vērtībām, dzīvot saskaņā ar visuma likumiem, kurš gan no mums to negribētu? Un tie kas grib, meklē iespējas īstenot savu mērķi. Viens no mērķa īstenošanas veidiem ir darīt to kopā ar kouču, cilvēku, kas prot klausīties, dzirdēt un uzdot jautājumus. Pēc koaktīvā koučinga (koučinga virziens) autoru domām, ļaudis meklē kouču, kad rodas vēlme sakārtot un sablansēt savu dzīvi, kad rodas vēlme sasniegtu dzīvē ko vairāk- mierinājuma, vienkāršuma, prieka, bet reizēm vēlas tieši pretēji, kaut ko samazināt- nekārtības, spriedzes vai finanšu problēmas. Kas nu kuram slēpjas zem vārdiem "LABĀKA DZĪVE". Cilvēki ir dažādi, bet tomēr visi vēlas sasniegt kaut ko labāku. Cilvēku darbību vada pozitīvi nodomi.*

…..trešā piezīme. Kas gan ir spējīgs pateikt, kas ir pa īstam un kas ir nosacīti “pa jokam”. Pīteram Penam- zēnam, kurš nevēlējās izaugt liels, viss vienmēr notika pa īstam: lidojums uz Nekurnekadzemi, cīņas ar pirātiem, sarunas ar laumiņām, pat cilindrs mirklī tapa par namiņa skursteni un kūpēja.

Mūsu ķermenis ir gluži kā Pīters Pens, kuram nav robežu starp “pa jokam” un “pa īstam”. Iedomājieties citronu! Nu, labi, citrons ir pārāk klasiks! Bet siekalas vienalga mutē saradās. Vai, ne? Un citrons taču bija tikai iedomu līmenī- t.i. pa jokam. Bet sajūtas mutē bija pa īstam! Ķermenim ir vienalga. Tas reaģē. Vai citrons ir dzeltens, apaļš, pārgriezts un sulīgs iedomās, vai ar roku sataustāms uz galda. Šķiet, ka ķermenis dzīvo pats savu dzīvi. Un vai Jūs to gribat vai nē. Bet, pagaidiet, kā tad tā! Kurš te ir saimnieks? Tas ES, kurš IEDOMĀJAS citronu, jeb tas, kurš ļauj siekalām satecēt mutē? Gudrinieki saka, ka visa noslēpums ir sadarbībā. Jo biežāk es, kurš iedomājas, domās par sev svarīgām lietām, jo biežāk tas, cits ES, tas kurš RĪKOJAS patstāvīgi, piedalīsies šo lietu materializācijā. Tāda kā iekšējā spēle. Es, kurš domā, saka esmu slims! Es, kurš dara, iepūš vaigos, izrauj kādu aizmirstu mikrobu un sāk ar to krāmēties, tā, ka ķermeņa temperatūra paceļās. Sadarbība. Bērnišķīga. Esat gatavi mēģināt? Iedomājieties LABĀKU DZĪVI…. Katrā cilvēki ir visi viņam nepieciešamie resursi.*

....ceturtā piezīme. Un kur palika tas, kurš tic SEV, kurš dzīvo ar sajūsmu, kam katra diena ir atklājumu pilna. Bērnībā?

Tas ir vienkārši fantastiski, cik ļoti man patīk atgriezties pagātnē. Un Jums? Domāju, ka lielākai daļai cilvēku laiku pa laikam savās domās kļūst par bērniem, kuri rotaļājas smilšu kastē, būvē leļļu mājas vai izkārto armijas vienību kārtējam uzbrukumam. Kur gan pazūd aizrautība un prieks, ticība saviem spēkiem un burvju paklājam? Kur paliek runājošie koki, dziedošās zivis (Fish can sing- aģentūra, kas veica pētījumu par jaunajiem autentiķiem), un neierobežotās iespējas? Sarunas. Notikumi. Piedzīvojumi. Redzētais. Sajustais. Sadzirdētais. Piedzīvotais. Gadās, ka visa šī rezultātā CILVĒKS sāk būvēt sevī drūmas pilis un augstus cietokšņus. Un pēkšņi pret kādu notikumu, sajūtu, piedzīvojumu, cilvēku, iespēju. Jā, arī iespēju! Izveidojas stikla siena. Un sēž CILVĒKS aiz stikla sienas ar drūmu pili savā galvā un nesaprot, kāpēc tā? Vai tiešām visi apkārt ir ienaidnieki, apstākļi, kas sazvērējušies tikai pret viņu vienu? Klaustrofobija. Un tad ir laiks un vieta uzdod sev jautājumus. Pareizos. Uz nākotni vērstos. Nevis pagātni, bet nākotni. Un siena pazūd.
Koučings. Hei, ar cilvēkiem viss ir kārtībā!*

….piektā piezīme. Pārmaiņas? Nu kam gan vajadzīgas pārmaiņas? Kas teica, ka tās dos ko labu? Nu un cik bieži kaut kas no tā, ko TU esi iecerējis, ir izdevies? Cik? Kāpēc gan šoreiz Tev izdosies?

Kāpēc….šis ir jautājums, ko mīlam uzdot sev un citiem gana bieži. Nu, kāpēc es atkal esmu saķērusi iesnas? Kāpēc Tu staigā caurās zeķēs? Kāpēc viņš saplēsa manu mīļāko puķu vāzi? Kāpēc Tu neieradies laikā? Izklausās gana skarbi, kā profesionāla boksera sitieni pa nabaga boksa maisu. Kad gribas sevi pažēlot vai citam uzbrukt, tas ir īstais variants kā to izdarīt. Pašausmintāties par to, kas noticis. Ar lielām acīm un milzumu enerģijas atskatīties uz notikušo.. pagātnē. Un? Kā gan tas varētu uzlabo mūsu dzīvi? Ko tas mums dod? Nja, taisnību sakot, nākas vien atzīt, ka nevis dod, bet gan atņem. Enerģiju, ticību saviem spēkiem un vēlmi kaut ko mainīt. Būt gataviem pārmaiņām. Būt gataviem patiesi un no sirds atbildēt uz jautajumiem; KO TU GRIBI? KĀ TU ZINĀSI, KA ESI TO IEGUVIS? KĀ TU VARĒTU TO SASNIEGT? KĀPĒC TEV TAS IR SVARĪGI? Kad Jums pēdējo reizi bija iespēja atbildēt uz šiem jautājumiem? Un kad Jūs būsiet gatavi to darīt? Ir iespēja izvēlēties. Lai kāda tā būtu, tā būs šībrīža vislabākā izvēle.*

Labāka dzīve- tas ir projekts, ar kuru gandrīz ikviens no mums ir nodarbojies. Viens to realizē nepilna gada laikā, cits pāris mirkļos, bet cits varbūt tam velta visu savu mūžu. Vienam, lai realizētu šo projektu vajag kaut ko vairāk- vairāk prieka, mīlestības, mierinājuma vai vienkāršuma. Citam savukārt vajag ko mazāk- mazāk nekārtības, spriedzes vai finanšu problēmas. Mēs esam dažādi. Zem vārdiem LABĀKA DZĪVE katram no mums slēpjas savs saturs. Savs saturs projektam, kuru īstenojam. Īstenojam paši ar saviem spēkiem, izmantojot to, kas mums pieejams. Šī projekta īstenošanas gaitā mēs ik mirkli esam izvēles priekša. Iet pa labi, vai kreisi. Bet varbūt taisni? Lai kāds būtu šis lēmums, tas mūs tuvina mūsu mērķim. Jo mūs gluži kā Pīteru Penu, kurš devās tālos un bīstamos lidojumos no Nekurnekadzemes uz bērnistabām, vada labi nodomi. Mēs gribam, lai būtu LABĀK. Lai būtu labas pārmaiņas. Un mēs saprotam, ka pārmaiņas ir neizbēgamas.

*Eriksona koučinga pamatprincips (pieci pamatprincipi uz kā bāzējas Miltona Eriksona izveidotā koučinga sistēma).