Ekoloģiska domāšana- kustība, kas gatavo pasauli pārmaiņām

To, ka ekoloģiskais domāšanas veids šobrīd sabiedrībā kļūst aizvien populārāks un populārāks, pamazām kļūstot par dzīves veidu un dažam labam arī par biznesu, neapstrīdēs neviens. Tomēr diez vai daudzi zinās, ka ekoloģiskās domāšanas veids kā kustība ir radiniece 60.gadu hipijiem, alternatīvajai medicīnai, homoseksuālistu cīņai par savām tiesībām un galu galā pat pagājušā gadsimta sākuma sufrāžistu kustībai (agrīnā feminisma forma). Dīvains salikums, teiksiet, tomēr ir viena kopēja tendence visām šīm kustībām- vienā vai otrā veidā (reizēm pat diezgan radikālā!) šīs kustības pārstāvji met izaicinājumu līdz šim sabiedrībā valdošajiem viedokļiem. To pat mēdz dēvēt par subkultūru karu. Kas gan šajā karā karo un kā sauc vienu un kā otru pusi?
Taisnību sakot, ASV veiktā pētījuma autori (Ray P., Anderson Sh.R. grāmatā ”The Cultural Creatives”) uzskata, ka ir ne tikai divas, bet pat trīs puses, jeb citiem vārdiem, sakot, šobrīd sabiedrībā eksistē trīs subkultūras: tradicionālisti, modernisti un kultūras radītāji („cultural creatives”). Katra no šīm trim subkultūrām ir tikusi pētīta ASV ilgākā laika periodā (1965-2000) un ir atklājies pārsteidzošs fakts, ka jaunākās subkultūras daļai (kultūras radītāji) ir tendence strauji palielināties. Pēc 2000.gada datiem par kultūras radītājiem sevi varēja dēvēt jau 29% no pieaugušajiem iedzīvotājiem ASV (1965.gadā to bija vien 3%). Līdzīga tendence ir vērojama arī Eiropas valstīs (pēc 1997.gadā ES sekretariāta veiktā pētījuma datiem 15 Eiropas valstīs).
Kas gan nosaka piederību vienai vai otrai subkultūrai, kas gan atšķir ekoloģiski domājošu cilvēku no cilvēka, kam tāds domāšanas veids ir svešs? Protams, tās ir vērtības! Pētījuma autori ļoti rūpīgi ir analizējuši cilvēku vērtības un ieguvuši pilnīgi konkrētu priekšstatu par katras subkultūras pārstāvju pasaules uzskatiem un vērtībām, gan katra indivīda personīgajā, gan arī subkultūras kolektīvajā līmenī.
Tradicionālisti ( 24% pēc 2000.g. pētījuma ASV)- pēc pētījuma autoru datiem ir cilvēces daļa, kurai vissvarīgākās šķiet tradicionālās vērtības, reliģija, valsts vara, stabilitāte, etniskā tīrība (piem. radikālākās tradicionālistu izpausmes vērojamas kluk kluks klana vai fašisma veidolā). Viņi uzskata, ka sieviešu vieta ir vīrieša paspārnē. Tradicionālistu vidējais vecums ir aptuveni 53 gadi un to pamazām kļūst aizvien mazāk un mazāk.
Savukārt modernistu pirmssākumi ir meklējumi renesanses laikmetā, kad Džordano Bruno un Galileo Galilejs meta izaicinājumu tradicionālistu uzskatiem. Modernisti šobrīd ir vislielākā (47% pēc 2000.g pētījuma ASV) pasaules iedzīvotāju daļa- to vērtību skaitā ir ārkārtīgi daudz materiālu, izmērāmu, saskaitāmu vai nosveramu lietu. Modernistu pasaules uzskats ir tik izplatīts, ka bieži vien tiek uztverts kā vienīgais un pareizais. Tā, piemēram, modernisti uzskata, ka ja kaut kas nepadodas skaitļiem, tad tā vienkārši nav! Tie augstu vērtē personības brīvību, karjeru, finansiālu labklājību, tomēr ar aizspriedumiem skatās uz sieviešu tiesībām strādāt līdzvērtīgi apmaksātu darbu. Tehnoloģiju attīstība, modernās medicīnas sasniegumi, industrializācija un galu galā pat ražošanas apjoms un efektivitāte modernistu skatījumā ir svarīgāks par ekoloģiju un nākošo paaudžu ieguvumu.
Pavisam citāds uzskats valda kultūras radītāju vidū. Starp citu, P.Rejs (P.Ray) šo jaunu subkultūru ir nodēvējis par kulturas radītājiem, tāpēc, ka tie ievieš jaunas idejas un ir kultūras pārmaiņu radītāji. Kultūras radītāju vērtību vidū augstu vietu ieņem iespēja pašrealizēties, attīstīt savu personību, iepazīt pasauli un tās iedzīvotājus. Viņiem ir svarīgs autentiskums, holistiska un alternatīvā pieeja veselības aprūpei, sieviešu līdztiesība, personīgo attiecību kvalitāte, rūpes par apkārtējo vidi un tie domā par ilglaicību. Šīs subkultūras vidū plaši ir izplatīts alturisms. Kultūras radītājiem veiksme nav galveno prioritāšu sarakstā, daudz nozīmīgāku vietu ieņem radošums un pašizpausme. Tāpēc gan nevajag domāt, ka šiem cilvēkiem trūkst iztikas līdzekļu vai ir zems dzīves līmenis. Tieši otrādi- šo cilvēku vidū ir 46% no kopējā iedzīvotāju skaita, kuru ieņēmumu līmeni var uzskatīt par augstu (ASV pētījuma dati). Šīs subkultūras biznesmeņus mēdz dēvēt par „innerpreneurs”, pretēji klasiskajam uzņēmēju nosaukumam „entrepreneurs” (Karma Queens, Geek Gods and Innerpreneurs, by Ron Rentel). Rotaļa ar priedēkli izraisa visnotaļ interesantas asociācijas - tāds, kas ir dziļi iekša (inner) vai tāds, kas ir uz ieejas (entre).
Izmaiņas ir skārušas arī tādu cilvēku komunikācijas veidu, kā saruna ar un par sev svarīgo. Ja tradicionālistiem piedien mācītājs un grēksūdze, tad modernistiem vairāk piestāv klasisko psiholoģijas teoriju piekritēji (Freids, Skinners), bet kulturas radītāji visbiežāk par sarunu partneri izvēlas psihologu, kas pārstāv humānistisko psiholoģiju vai kouču, cilvēku, kurš iedvesmo.
Kultūras radītāji nemanāmi ir kļuvuši par vērā ņemamu pasaules kultūras daļu un, lai gan pasaules medijos vēl joprojām ir ārkārtīgi daudz ziņu, kas pasniegtas modernistu manierē, tomēr aizvien vairāk un vairāk parādās informācija, kas atbilst jaunās subkultūras prasībām.

Ekoloģija pašam pret sevi

Domāju, ka nevienu nepārsteigšu, sakot, ka mēs dzīvojam būtisku pārmaiņu laikmetā. Laikmets mainās un līdz ar to arī cilvēki, viens ātrāk, otrs vēlāk, bet ar laiku mainās arī šo cilvēku vērtību sistēma. Krīze? Šobrīd notiekošo izmaiņu sākums ir meklējams krietni vien senākā pagātnē. Nē, ne jau krīze bija tā, kas mums lika ieraudzīt draugus, ģimeni, bērnus, un, jā- arī dabas neatkārtojamo skaistumu. Drīzāk tas, ka mēs nogurām no lielās skriešanas pakaļ burkānam (tas ir burkāns no klasiskās motivācijas teorijas par burkānu un pātagu) kļuva par iemeslu krīzei. Saprotu, ka daļai lasītāju, šis šķitīs vienkāršot skatījums uz notiekošo kapitāla valdības ēras norietu, tomēr balstoties uz nopietnu cilvēku atziņām (Bernard Lietaer (eiro tēvs, Berklijas resursu stabilās attīstības centra profesors; Levenas starptautiskais finansu centrs, Beļģija)) un ne tikai- pat uz cilvēku kustībām (TIRED`s, downshifters- cilvēku kustības, kas apzināti atsakās no skriešanas pakaļ burkānam , t.s. rat race, par labu dzīvošanai saskaņā ar savām vērtībām), uzdrošinos teikt, ka tā ir. No sirds ticu, ka tuvākajā laikā triumfēs sadarbības ēra, sadarbība uzplauks it visās jomās. Gan sadarbība ar dabu- ņemt tikai tik cik vajag, gan ar resursu izmantošanu- ražot tik cik vajag, gan arī uzņēmumu un cilvēku savstarpējā sadarbība. Ko vari Tu un ko varu Es? Varbūt kopā mēs varam vairāk? Varbūt mēs varam atrast ceļu, kur ieguvēji esam mēs abi? Tā saucamā Win-to-Win pozīcija (jā, ir, ir sen pazīstama, bet atzīstiet, cik bieži to nākas redzēt darbībā?)
Mani šāds domāšanas virziens iedvesmo. Tas ir ekoloģisks. Esmu par ekoloģiju it visā. Gan attieksmē pret dabu, atkritumiem, ikdienas iepirkumiem, ikdienas pārvietošanās veidu, savstarpējām attiecībām.... un citu starpā arī- attiecībā pret sevi. Ekoloģiski attiekties pret sevi. Ja par zaļo dzīves veidu un nepieciešamību domāt labas domas esmu dzirdējusi jau sen, tad par iespēju ekoloģiski attiekties pret sevi- uzzināju salīdzinoši nesen, apgūstot profesionālās apmācības kursu „Koučinga zinātne un māksla”.
Ko gan nozīmē ekoloģiski attiekties pret sevi? Tas ir pavisam vienkārši. Paklausies ko Tu domā, paskaties ko Tu dari un izvērtē, cik tas ir ekoloģiski pašam pret sevi. Lūk, piemērs: Tu plāno sasniegt kādu mērķi. Uzdod sev jautājumus:
- „Kas notiks ar mani, kad to būšu sasniedzis?”
- „Kā es jutīšos?”
- „Kas man būs apkārt?”
- „Kā jutīsies man svarīgie apkārtējie?”
- „Kādu ziņu es nesīšu apkārtnei, sasniedzot šo mērķi?”
- „Kāda būs mana misija?”
- „Kas es esmu, sasniedzot šo mērķi?”
- „Vai tas ir TAS, ko es vēlos sasniegt?”
Reiz lasīju par veiksmīgu Krievijas uzņēmēju Vladimiru Dovgiļu. Viņš savulaik bija ļoti veiksmīgi attīstījais alkohola biznesu Krievijā. Šis bizness sniedza stabilu peļņu, bija izdevies pārspēt veselu rindu konkurentu un iegūt savam vārdam zīmola slavu. It kā viss kārtībā. Bet vienu mirkli V.Dogviļs apstājās un saprata, ka tas, ar ko viņš nodarbojas ir pretīgi, ka neskatoties uz visiem biznesa sasniegumiem, viņš ar to nespēj lepoties. Un V.Dogviļs pieņēma lēmumu mainīt nodarbošanos. Tagad viņam ir cits bizness un tikpat veiksmīgs. Tas ir lielisks piemērs, tam, kā cilvēks, ielūkojoties sevī, saprot, ka svarīgākais ir būt saskaņā ar savām vērtībām. Būt ekoloģiskam pret sevi. Sadarboties ar sevi. Win-to-win.
Varbūt kādam šķitīs, ka vārds ekoloģija vairāk piedien tad, kad tiek runāts par dabu, apkārtējo vidi, tās sistēmām. Bet kas tad ir cilvēks? Tieši tāda pati dabas sastāvdaļa! Un cilvēka ķermenis ir sistēma, pret kuru ir nepieciešams attiekties tieši tikpat ekoloģiski, kā pret visu apkārtējo vidi. Vēl vairāk- arī cilvēka psihe ir tieši tāda pati sistēma, kas prasa ekoloģisku attieksmi. Mēs mēdzam satraukties par ekokatastrofām, kad tiek iznīcinātas kādas unikālas dabas vērtības. Tāda pat ekoloģiska katastrofa notiek tad, kad cilvēki iznīcina savus sapņus, norok savas vērtības un sadedzina emocijas. Ikviens cilvēks ir unikāls savā būtībā. Ikvienam ir tiesības uz ekoloģisku attieksmi pret sevi. Un patīkamā ziņa ir tā, ka ekoloģisko attieksmi pret sevi var sākt tūlīt un nekavējoties. Viss ir katra paša rokās! Ir nepieciešams uzdodot vismaz reizi dienā sev jautājumu:
„Vai tas, ko es šobrīd domāju (vai daru) ir ekoloģiski pret manu ķermeni, pret manu prātu, pret manu apkārtni?”
„ Kā tas (ko šobrīd domāju vai daru) mani ietekmē?”
„ Kā tas (ko šobrīd domāju vai daru) saskan ar tām vērtībām, kuras es uzskatu par savām?”
Sarunas ar sevi, teiksiet? Jā, bet kāpēc gan neparunāt ar gudru cilvēku? Un vienoties par savstarpēji izdevīgu darījumu. Tas taču ir tik vienkārši. Sadarboties ar sevi. Win-to- win. Zaudētāju nav.
Veiksmes savas ekosistēmas atklāšanā un sakārtošanā!

Piezīmes uz projekta LABĀKA DZĪVE malām

…..pirmā piezīme. Koučings- tas ir process, kad klientam rodas IEKŠĒJĀ VAJADZĪBA un viņš pats uzkāpj savā stikla kalnā. Lielākā vai mazākā, bet sākotnēji pilnīgi nereāli pieveicamā stikla kalnā.

Gadus piecus atpakaļ, jeb 2004.gada rudenī kādā žurnālā izlasīju rakstu par jaunu sabiedrības kustību, grupu, kuru sociologi dēvēja par New Authentics- jaunajiem autentiķiem, patiesuma meklētājiem. Jaunie autentiķi- šajā rakstā bija attēloti kā aptuveni trīsdesmit gadus veci cilvēki, kas sasnieguši pietiekami augstu materiālās labklājības līmeni, ar lieliskām karjeras izredzēm internacionālās koorporācijās un iespējām sasniegt vēl lielāku labklājību nākotnē. Kas gan atšķīra šos cilvēkus no citiem tradicionālajiem koorporātīvās pasaules veiksminiekiem? Jaunās kustības raksturīgākā iezīme bija cilvēciski dievišķa atklāsme, ka dzīvot savu dzīvi nozīmē būt patiesam pret savām vērtībām. Liela daļa šo cilvēku pieņēma lēmumu kļūt patiesi pret sevi, pret saviem ideāliem, cilvēkiem un lietām, kuras tie mīl. Viņi sāka ar atbildes meklēšanu uz jautājumu “KAS MAN IR SVARĪGS?” un turpināja sevi izzināt, atbildot uz jautājumiem “KĀPĒC MAN TAS IR SVARĪGS?” un “KAS NOTIKS, KAD ES TO SASNIEGŠU?” Pēkšņi pār veselu cilvēku grupu bija nākusi apskaidrība, kā dzīvot pa īstam, nozīmē dzīvot saskaņā ar visuma likumiem, nevis koorporatīvajām stratēģijām. Dzīvot pa īstam, nevis kādas globālas koorporācijas stratēģijas vārdā, bet gan izstrādāt savu personīgo stratēģiju, savu LABAS DZĪVES PROJEKTU, kurā ir vieta gan sev, gan sev tuviem cilvēkiem, gan sabiedrībai, gan visai pasaulei. Dzīvot pa īstam. Ir jau pagājis zināms laiks, kopš to dienu atklājumiem un redzu, ka patiesuma meklētāju paaudze iet plašumā. Pārmaiņas ir neizbēgamas.*

…..otrā piezīme. Koučs- tas ir cilvēks, kurš klientam palīdz SAPRAST, kā izdarīt augstāk minēto un ne tikai (kas ir viņa stikla kalns, kāda ir klientam piemērotākā nogāze, kāds ir klientam piemērotakais aprīkojums, piemērotākais laiks un kāda ir tā Saulcerīte, ko klients vēlas tur ieraudzīt).

Dzīvot autentisku dzīvi, būt saskaņā ar sevi un savām vērtībām, dzīvot saskaņā ar visuma likumiem, kurš gan no mums to negribētu? Un tie kas grib, meklē iespējas īstenot savu mērķi. Viens no mērķa īstenošanas veidiem ir darīt to kopā ar kouču, cilvēku, kas prot klausīties, dzirdēt un uzdot jautājumus. Pēc koaktīvā koučinga (koučinga virziens) autoru domām, ļaudis meklē kouču, kad rodas vēlme sakārtot un sablansēt savu dzīvi, kad rodas vēlme sasniegtu dzīvē ko vairāk- mierinājuma, vienkāršuma, prieka, bet reizēm vēlas tieši pretēji, kaut ko samazināt- nekārtības, spriedzes vai finanšu problēmas. Kas nu kuram slēpjas zem vārdiem "LABĀKA DZĪVE". Cilvēki ir dažādi, bet tomēr visi vēlas sasniegt kaut ko labāku. Cilvēku darbību vada pozitīvi nodomi.*

…..trešā piezīme. Kas gan ir spējīgs pateikt, kas ir pa īstam un kas ir nosacīti “pa jokam”. Pīteram Penam- zēnam, kurš nevēlējās izaugt liels, viss vienmēr notika pa īstam: lidojums uz Nekurnekadzemi, cīņas ar pirātiem, sarunas ar laumiņām, pat cilindrs mirklī tapa par namiņa skursteni un kūpēja.

Mūsu ķermenis ir gluži kā Pīters Pens, kuram nav robežu starp “pa jokam” un “pa īstam”. Iedomājieties citronu! Nu, labi, citrons ir pārāk klasiks! Bet siekalas vienalga mutē saradās. Vai, ne? Un citrons taču bija tikai iedomu līmenī- t.i. pa jokam. Bet sajūtas mutē bija pa īstam! Ķermenim ir vienalga. Tas reaģē. Vai citrons ir dzeltens, apaļš, pārgriezts un sulīgs iedomās, vai ar roku sataustāms uz galda. Šķiet, ka ķermenis dzīvo pats savu dzīvi. Un vai Jūs to gribat vai nē. Bet, pagaidiet, kā tad tā! Kurš te ir saimnieks? Tas ES, kurš IEDOMĀJAS citronu, jeb tas, kurš ļauj siekalām satecēt mutē? Gudrinieki saka, ka visa noslēpums ir sadarbībā. Jo biežāk es, kurš iedomājas, domās par sev svarīgām lietām, jo biežāk tas, cits ES, tas kurš RĪKOJAS patstāvīgi, piedalīsies šo lietu materializācijā. Tāda kā iekšējā spēle. Es, kurš domā, saka esmu slims! Es, kurš dara, iepūš vaigos, izrauj kādu aizmirstu mikrobu un sāk ar to krāmēties, tā, ka ķermeņa temperatūra paceļās. Sadarbība. Bērnišķīga. Esat gatavi mēģināt? Iedomājieties LABĀKU DZĪVI…. Katrā cilvēki ir visi viņam nepieciešamie resursi.*

....ceturtā piezīme. Un kur palika tas, kurš tic SEV, kurš dzīvo ar sajūsmu, kam katra diena ir atklājumu pilna. Bērnībā?

Tas ir vienkārši fantastiski, cik ļoti man patīk atgriezties pagātnē. Un Jums? Domāju, ka lielākai daļai cilvēku laiku pa laikam savās domās kļūst par bērniem, kuri rotaļājas smilšu kastē, būvē leļļu mājas vai izkārto armijas vienību kārtējam uzbrukumam. Kur gan pazūd aizrautība un prieks, ticība saviem spēkiem un burvju paklājam? Kur paliek runājošie koki, dziedošās zivis (Fish can sing- aģentūra, kas veica pētījumu par jaunajiem autentiķiem), un neierobežotās iespējas? Sarunas. Notikumi. Piedzīvojumi. Redzētais. Sajustais. Sadzirdētais. Piedzīvotais. Gadās, ka visa šī rezultātā CILVĒKS sāk būvēt sevī drūmas pilis un augstus cietokšņus. Un pēkšņi pret kādu notikumu, sajūtu, piedzīvojumu, cilvēku, iespēju. Jā, arī iespēju! Izveidojas stikla siena. Un sēž CILVĒKS aiz stikla sienas ar drūmu pili savā galvā un nesaprot, kāpēc tā? Vai tiešām visi apkārt ir ienaidnieki, apstākļi, kas sazvērējušies tikai pret viņu vienu? Klaustrofobija. Un tad ir laiks un vieta uzdod sev jautājumus. Pareizos. Uz nākotni vērstos. Nevis pagātni, bet nākotni. Un siena pazūd.
Koučings. Hei, ar cilvēkiem viss ir kārtībā!*

….piektā piezīme. Pārmaiņas? Nu kam gan vajadzīgas pārmaiņas? Kas teica, ka tās dos ko labu? Nu un cik bieži kaut kas no tā, ko TU esi iecerējis, ir izdevies? Cik? Kāpēc gan šoreiz Tev izdosies?

Kāpēc….šis ir jautājums, ko mīlam uzdot sev un citiem gana bieži. Nu, kāpēc es atkal esmu saķērusi iesnas? Kāpēc Tu staigā caurās zeķēs? Kāpēc viņš saplēsa manu mīļāko puķu vāzi? Kāpēc Tu neieradies laikā? Izklausās gana skarbi, kā profesionāla boksera sitieni pa nabaga boksa maisu. Kad gribas sevi pažēlot vai citam uzbrukt, tas ir īstais variants kā to izdarīt. Pašausmintāties par to, kas noticis. Ar lielām acīm un milzumu enerģijas atskatīties uz notikušo.. pagātnē. Un? Kā gan tas varētu uzlabo mūsu dzīvi? Ko tas mums dod? Nja, taisnību sakot, nākas vien atzīt, ka nevis dod, bet gan atņem. Enerģiju, ticību saviem spēkiem un vēlmi kaut ko mainīt. Būt gataviem pārmaiņām. Būt gataviem patiesi un no sirds atbildēt uz jautajumiem; KO TU GRIBI? KĀ TU ZINĀSI, KA ESI TO IEGUVIS? KĀ TU VARĒTU TO SASNIEGT? KĀPĒC TEV TAS IR SVARĪGI? Kad Jums pēdējo reizi bija iespēja atbildēt uz šiem jautājumiem? Un kad Jūs būsiet gatavi to darīt? Ir iespēja izvēlēties. Lai kāda tā būtu, tā būs šībrīža vislabākā izvēle.*

Labāka dzīve- tas ir projekts, ar kuru gandrīz ikviens no mums ir nodarbojies. Viens to realizē nepilna gada laikā, cits pāris mirkļos, bet cits varbūt tam velta visu savu mūžu. Vienam, lai realizētu šo projektu vajag kaut ko vairāk- vairāk prieka, mīlestības, mierinājuma vai vienkāršuma. Citam savukārt vajag ko mazāk- mazāk nekārtības, spriedzes vai finanšu problēmas. Mēs esam dažādi. Zem vārdiem LABĀKA DZĪVE katram no mums slēpjas savs saturs. Savs saturs projektam, kuru īstenojam. Īstenojam paši ar saviem spēkiem, izmantojot to, kas mums pieejams. Šī projekta īstenošanas gaitā mēs ik mirkli esam izvēles priekša. Iet pa labi, vai kreisi. Bet varbūt taisni? Lai kāds būtu šis lēmums, tas mūs tuvina mūsu mērķim. Jo mūs gluži kā Pīteru Penu, kurš devās tālos un bīstamos lidojumos no Nekurnekadzemes uz bērnistabām, vada labi nodomi. Mēs gribam, lai būtu LABĀK. Lai būtu labas pārmaiņas. Un mēs saprotam, ka pārmaiņas ir neizbēgamas.

*Eriksona koučinga pamatprincips (pieci pamatprincipi uz kā bāzējas Miltona Eriksona izveidotā koučinga sistēma).