Uzmanies...ar to ko vēlies.

Vienā no augusta pēdējām brīvdienām sēdos auto un devos ceļā. Man priekšā bija nieka ½ Latvija, bet sirdi sildīja doma- tikšos ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem. Gādīgā auto navigatora balss vadīta atradu gan ielu, gan māju.... gan arī savus studiju biedrus. Mājīgā atmosfērā baudot krušoooooonu (garajam o šai vardā ir īpaša skaņa), knibinoties ar dažādajiem gardumiem, risinājām nesteidzīgas sarunas. Kā Tev? Un Tev? Ko Tu dari? Un Tu? Jautājumi, jautājumi, jautājumi.... un stāsti. Bija tik daudz kas noticis un tik daudz kas mainījies mūsu dzīvēs... mēs pēc studiju beigšanas nebijām tikušies 6 mēnešus!
Viena meitenēm teica.... neticu... ka ir pagājis tik maz! Kalendārs šķiet apstājies. Tādu dzīves un uzskatu transformāciju esmu piedzīvojusi, nemaz nerunājot par sadzīves sīkumiem. Ja kādreiz man šķita, ka esmu normāla... bet pārējie ir nenormāli ... nu varbūt no 100 kādi 2 ir daudz maz pieņemami, tad tagad ir otrādi- man šķiet, ka no 100 cilvēkiem 98 ir normāli, jā – savādāki, jā – ar īpatnējām interesēm, jā- ar atšķirīgiem uzskatiem. Bet normāli!
Otra meitene sacīja... bet es esmu kļuvusi par 3 bērnu māmiņu! Vou- mūsu pārsteigumam nebija gala- pa kuru laiku? Izrādījās, ka var iztikt arī bez 9 mēnešiem un dzemdībām. Bērnu īstai mammai nācies doties peļņā uz ārzemēm un tā nu pilnīgi negaidot sapnis par 3 bērnu ģimeni bija īstenojies!
Savukārt mūsu kursa mazuļa māmiņa pavisam nesen bija piepildījusi savu sapni- dzīvot 5 istabu dzīvoklī. Ideja bija apdomāta un nēsāta, izsapņota un domāta... ka kādreiz pēc gadiem pieciem būs, būs piecistabu dzīvoklis. Bet konkrētais dzīvoklis domāja savādāk... un iekritis jaunajai ģimenei klēpī pavisam pēkšņi.
Un viens no mūsu kursa puišiem vērojot augusta zvaigžņu lietu, bija vēlējies sākt darīt ko jaunu... un pavisam drīz saņēmis uzteikumu darbā...
Es, ko es? Es pirms vairāk kā gada vēlējos kļūt pašpārliecināta, drosmīga un organizēta. Vēlējos, vēlējos un kaut kā pārstāju par to domāt. Pēc kāda laika, sasmēlusies pašpārliecinātību, es drosmīgi pametu līdzšinējo darbu. Tagad savu ikdienu organizēju pati un jūtos ļoti harmoniski. Apkārtējie manu soli ir nodēvējuši par drosmīgu.....
Nesteidzīgajās sarunās mēs atkal un atkal pārliecinājāmies, ka vēlmēm un uzskatiem... piemīt spēks. Ar loģiku neizskaidrojams, ar tīro saprātu neizprotams. Mūsu tikšanās beidzās ar divām zelta domām:

1. Dieva atbilde vienmēr ir: „Jā!” Gan tad, kad es jautāju: „ Vai apkārtējie ir nenormāli?......Vai es nevaru?” gan tad, kad es jautāju: „Vai apkārtējie ir normāli?.....Vai es varu?”

2. Uzmanies, ar to, ko Tu vēlies... jo vēlēšanās mēdz piepildīties..